Kopš šī gada februāra Karostas bērnu dienas centrā strādāt sāka audzinātāja, kurai uzticēti paši mazākie centra apmeklētāji. Ļena Generalova ir bijusi iedvesmas, prieka un spēka avots ne tikai mūsu bērniem, bet arī pārējiem centra darbiniekiem. Vērojot, cik viegli veidojas draudzība starp viņu un bērniem, ir skaidrs, ka Ļena dienu no dienas ir kopā ar bērniem. Bez rūpēm par Dienas centra bērniem, Ļena pati audzina septiņus brīnišķīgus bērnus. Piedāvājam arī Jums nelielu interviju ar šo nenogurstošo un vienmēr smaidīgo sievieti.

Ļena, pastāstiet, par savu bērnību, vai esat dzimusi liepājniece?

Jā, esmu dzimusi Liepājā. Nodzīvoju šeit savas dzīves pirmos septiņus gadus. Taču pēc tam ar ģimeni, vecākiem un brāļiem, māsām, pārcēlāmies uz Krieviju. Tur pavadīju skolas gadus. Pēc 11. klases beigšanas es pārbraucu atkal uz Liepāju. Sāku strādāt ateljē, gadu kā mācekle, pēc tam vēl vienu gadu kā drēbniece. Sākoties visām pārmaiņām deviņdesmito gadu sākumā, nācās aiziet no darba. Bija 1992. gads. Atceros šī gada notikumus ļoti spilgti. Maijā atgriezos pie Dieva, sāku apmeklēt Liepājas Ciānas baptistu draudzi. Tajā pašā gadā apprecējos un gada nogalē sāku strādāt kādā privātā šūšanas salonā. Drīz pēc kāzām, pieteicās mūsu pirmais puika – Sergejs un kopš viņa dzimšanas esmu bijusi māmiņa uz pilnu slodzi. Tikai šogad, pēc piecpadsmit gadu ilga pārtraukuma atkal esmu atsākusi strādāt.

Lūdzu pastāsti par savu ģimeni, bērniem..

Mana ģimene ir ļoti kupla, uzskatu to par lielu svētību. Pavisam man ir septiņi bērni, čētri dēli un trīs meitas. Vecākajam, Sergejam, ir piecpadsmit gadu. Viņš šogad beidz devīto klasi, grib mācīties tālāk Jūras akadēmijā par mehāniķi. Tāpat viņš mācās mūzikas skolā, ir ļoti izpalīdzīgs un attapīgs. Marija (13 gadi) pabeidza astoto klasi, ar ļoti labām sekmēm arī mācās mūzikas skolā, spēlē klavieres. Tālāk nāk Aļoša. Viņam ir divpadsmit gadi, bet viņš jau no dzimšanas ir ar īpašām vajadzībām, tāpēc skolā mums veicas nedaudz lēnāk. Viņš šogad pabeidza piekto klasi. Bet neskatoties uz saviem fiziskajiem ierobežojumiem, viņš ir ļoti sabiedrisks, viņam patīk runāties un draudzēties ar visa vecuma cilvēkiem. Otra vecākā meita Ļena (11 gadi) arī pabeidza 5. klasi, kopā ar Aļošu. Viņa ir liela svētība savam brālim, palīdz ar mājas darbiem un citos ikdienas darbiņos. Arī Ļena mācās mūzikas skolā. Devora pabiedza 4. klasi. Viņa ļoti labi mācās, ir neizsakāmi saimnieciska. Jau no agras bērnības viņa mīl pavadīt laiku virtuvē, cepot pankūkas. Ar neviltotām rūpēm un mīlestību aprūpē mazos brāļus. Atceros, kad piedzima jaunākais dēliņš, Devora jau no pirmajiem viņa dzīves mēnešiem uzņēmās vecākās māsas rūpes. Bez viebšanās mainīja autiņus, baroja. Pirmspēdējais bērns – Andrejs – šogad pabeidza sagatavošanas grupiņu. Viņš ir ārkārtīgi uzmedīts uz visādiem niekiem un sīkumiem, no kuriem pēc tam veido dažādas mantas. Jaunākajam, Vsevolodam, drīz būs trīs gadiņi. Viņam ļoti garšo saldumi un pagaidām viņš vēl izbauda pastarīša statusu.

Kā noprotu, bērnus audzini viena pati. Kā Tu tiec galā ar visiem berniem un ikdienas darbiem?

Ļoti interesants jautājums! Uz to atbildi vajadzēja jau laikus sagatavot! Īstenībā, ikdienā es cenšos iztikt bez pārlieku lielas bērnu sodīšanas. Cenšos ar bērniem visu izrunāt, lai viņi saprot, kas ir labs, kas slikts. Nedomāju, ka ar aizliegumiem un sodiem varu kaut ko panākt. Noteikti ne ar vecākajiem bērniem. Ja mazajiem varu reizi pa reizei uzšaut pa dupsi, tad ar vecākajiem cenšos visu kārtīgi pārrunāt. Cenšos vairāk uzslavēt, nevis kritizēt. Parasti ģimenē tēvs ir tas, kurš ienes disciplīnu un kārtību. Tā kā manu bērnu tēvs vairs nedzīvo ar mums, ar šo jautājumu nākas tikt galā savā, sievišķīgajā, veidā. Gribu ar bērniem uzturēt labu kontaktu, paspēlēties, pajokoties. Pavadīt laiku ar katru atsevišķi. Lai arī reizēm šķiet, ka darbu ir pārāk daudz, gan savā darba vietā, gan draudzē, kalpošanā, tomēr saprotu, ka bērni ir tādā vecumā, kad viņiem ir ļoti vajadzīga mana uzmanība, rūpes. Viņiem ir svarīgi zināt, ka mamma viņus redz, mīl.

Bet tomēr taču gadās mirkļi, kad spēki zūd.
Kā Tu tos atgūsti? Kas ir tas, kas dod Tev motivāciju turpināt un spēku nepadoties?

Cenšos sevi jau dienas sākumā pozitīvi noskaņot. Agrāk bija tādi brīži, kad neko vairs negribējās, kad vienkārši nevarēju vairs tā turpināt. Bet tagad es tā dziļāk izprotu savu mātes aicinājumu un esmu atradusi tajā mieru. Šī sapratne man dod iekšēju spēku. Tāpat, protams, palīdz sarunas ar citām mammām, ticības māsām draudzē. Un, neapšaubāmi, arī mana ticība Dievam. Bez Viņa man būtu ļoti grūti. Mani jau sen būtu nospieduši tie apstākļi, kādos dzīvojam, grūtības. Bez Viņa es nezinātu, kur meklēt spēku, atjaunot cerību. Bet, zini, es ļoti mīlu savus bērnus. Tāpēc arī nevaru pateikt: „Esmu no viņiem nogurusi.” Kad cilvēks kādu mīl, tad nenogurst no savas otrās pusītes. Tev gribas ar viņu pavadīt katru mirkli. Tāpat man ir ar maniem bērniem. Man viņi ir mīļi, svarīgi, vērtīgi. Es gribu viņos ieguldīt gan savu laiku, gan mīlestību. Tāpēc man nekad nav bijusi aktuāla šāda problēma, ka es nogurtu no saviem bērniem.

No šī gada februāra, Tu strādā Baknera Karostas dienas centrā par audzinātāju. Saki, vai Tava pieredze ar saviem bērniem palīdz šajā darbā?

Protams. Visus šos piecpadsmit gadus, ko esmu pavadījusi mājās ar saviem bērniem, esmu redzējusi septiņus dažādus raksturus. Neskatoties uz to, ka bērniem ir vieni vecāki, viņi katrs ir tik atšķirīgi. Esmu mācījusies, kā risināt dažādas problēmas, kas rodas pašu bērnu starpā. Man tagad ir vieglāk arī svešus bērnus uzmundrināt, saprast. Zinu, kā mani bērni ir pārdzīvojuši kādus konkrētus notikumus, un zinu, kā izrādīt rūpes un maigumu tiem bērniem, kas apmeklē dienas centru.

Kā Tu redzi šos bērnus, kuri apmeklē Dienas centru? Kāpēc ir svarīgi ar viņiem strādāt?  

Šiem bērniem, kuri pārsvarā ir no riska vai maznodrošinātām ģimenēm ir ļoti vajadzīga uzmanība. Zināšanas un gudrības viņi var iegūt skolā, bet šeit vissvarīgāk viņiem ir sajusties īpašiem, mīlētiem, sajust sirds siltumu, rūpes. Daudzi no viņiem to neizjūt savās ģimenēs. Tieši tāpēc tā ir tāda svētība, ka ir vieta, kur viņi var apzināties, ka ir mīlēti un svarīgi. Viņiem ir jādzird uzslava, jādzird, ka viņi ir labi, ka viņus gaida laba dzīve, laba nākotne.

Šajos laikos ir ļoti daudz ģimenes, kuri nezina, ko tālāk iesākt. Kā izaudzināt savus bērnus, viņus pabarot, izskolot. Ko Tu varētu novēlēt un ieteikt citiem vecākiem?

Pirmais jau noteikti aicinātu uz draudzi. Kamēr cilvēks ir iesprostots savās grūtībās, viņš neredz no tām izeju. Ir nepieciešams atrasties citā sabiedrībā, paskatīties uz savu dzīvi no malas, no citas perspektīvas, lai ieraudzītu risinājumus. Ieteiktu veidot draudzību ar ģimenēm, kas ir veiksmīgi pārdzīvojušas līdzīgas grūtības. Un pāri visam – mīliet savus bērnus! Ieraugiet viņus kā savas dzīves turpinājumu. Veltiet viņiem vairāk uzmanības. Ieguldot viņos savu laiku, rūpes, viņi kļūst mums aizvien vērtīgāki, mīļāki. Viņi ir mūsu nākotne, ieguldot bērnos, mēs arī rūpējamies par savu nākotni. Redzot viņus pēc vairākiem gadiem, mūsos dzims jauns spēks un jauns prieks. Nebaidieties. Nebaidieties no grūtībām. Bailes ir tās, kas apstādina mūsu cerību, mūsu optimismu.

Materiālu sagatvoja Zanda Ķiģele

 

 

Atpakaļ